|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Pieaugušā projekcija vai bērna pašapziņa
Bērnība ir neizbaudīts laiks dzimuma pētniekiem, jo uzticami dati par cilvēka uzvedību šajā periodā objektīvu iemeslu dēļ nav. Secinājumi, kas ir izveidoti uz pieaugušo aptaujām, ir neuzticami - itin bieži cilvēki neatceras savas bērnības izjūtas vai slēpj atsevišķas atmiņas, lai izskatītos par «normāliem». Sabiedrība nepieļauj bērnu mutiskas aptaujas vai jebkurus anketēšanas mēģinājumus iegūt informāciju par seksuālām izjūtām un uzvedību, saskatot tamlīdzīgos pētījumos savu morālisko pamatu graušanu. Izprast bērnu seksualitāti var, balstoties tikai uz minējumiem un abstraktiem secinājumiem.
Par spīti sabiedrības tabu attiecībā uz bērnu seksualitāti, mani interesē šā jautājuma saknes. Ko nozīmē vārdkopa «bērnu seksualitāte» - tas ir pieaugušā novērtējums vai bērna paša sevis novērtējums, un, kas ir svarīgāk - tā ir apzināta vai neapzināta seksualitāte? Atbildes uz šiem jautājumiem es meklēšu jau eksistējošajos avotos un pētījumos. Tāpat mani interesē šā jautājuma «medaļas» otra puse - bērnu seksuālā pievilcība un ar to saistīta paranoja sabiedrībā.
Uzreiz atzīmēšu, ka dotajā darbā es aplūkoju tikai pirmspubertātes vecuma bērnu seksuālo attīstību un seksualitāti. Tas ir saistīts ar to, ka dzimumnobriešanas periodā seksualitātes jautājums vairs nav tik ļoti pakļauts sabiedrības nemierpilnam skatienam. Dažās sabiedrībās pubertātes vecumā jau tiek pieļautas laulības, un vispār, pusaudžu interese par seksu diez vai var izsaukt izbrīnu un nemieru.
Sākumam noskaidrosim jēdzienu «bērnu seksualitāte». Vairākumam šī vārdkopa ir savstarpēji izslēdzoša un šokējoša. Bet svarīgākais ir, ka pateicoties Freida darbiem, ar seksualitāti sāka saprast nevis konkrētu dzimumdziņu pie seksuāla partnera ar galamērķi dzimumakta veidā, bet gan visu to, itin bieži neapzināto, kas ir saistīts ar piederības problēmu pie tā vai cita dzimuma.
|
|
 |
|
Pats Freids sacīja, ka nevienam neienāks prātā apgalvot, ka dzimumorgāni rodas tikai dzimumnobriešanas periodā, bet tai pašā laikā bieži tiek apgalvots, ka līdz dzimumnobriešanai bērns nav pazīstams ar seksuālām jūtām un pārdzīvojumiem. Pie tam vēl, runa nav par atsevišķu cilvēka dzimumorgānu sistēmu, bet tieši par tās seksuālo funkciju, kura tiek noteikta ar iedzimtību, hormonālo sistēmu un smadzeņu darbību, ar pirmajām jūtām un iespaidiem, ar atmosfēru, kurā formējas personība.
Līdz Freida darbu parādīšanās tika uzskatīts, ka seksualitātes bērniem nav, vai, atzīstot tās eksistenci, pētnieki itin bieži noklusēja par šo fenomenu, vērtējot to kā grēcīgu un bīstamu. Šie pretrunīgie uzskati saglabājas arī līdz šodienai, tomēr daudzi vecāki aplūko seksualitātes attīstību savos bērnos kā dabisku un neizsaucošu negatīvu attieksmi. Daļa vecāku arī šodien vēl izjūt diskomfortu sakarā ar jebkurām seksuālo interešu izpausmēm savam bērnam. Tam ir vairāki cēloņi. Pirmkārt, to uzskata par nenormālību; otrkārt, vecāki nezina kā uzvesties tādās situācijās. Beigu beigās, tiem var būt personīgas seksuālās problēmas.
Jēdziens «bērnu seksualitāte» ir diezgan miglains, un tā izskaidrošanā eksistē divas tipiskas kļūdas:
- Jebkura bērnu uzvedība, tā vai citādi saistīta ar dzimumorgāniem, tiek skaidrota pēc analoģijas ar pieaugušo uzvedību un aprakstīta tajos pašos terminos: ja bērns slepus novēro citu seksuālās darbībās, to dēvē par vuajerismu; ja demonstrē savus dzimumorgānus - par ekshibicionismu, u.t.t. Speciālisti saprot tamlīdzīgu birku nosacītību, bet vairākumam tās izsauc bažas nevietā, domas par patoloģiju. Tādēļ labāk ir izvairīties no šiem terminiem.
- Erotisku pārdzīvojumu iespējas principiāls noliegums līdz dzimumnobriešanas sākumam.
Piemēram, franču psihoanalītiķis Pjērs Dako uzsvēra: «Bērnu seksualitāti nedrīkst salīdzināt ar dzimuma funkcijas realizāciju, jo šī funkcija bērnu organismā vēl nav noformējusies. Bērns nevar tiekties uz dzimuma baudu, jo vienkārši vēl nav nobriedis līdz tam. Bērna uzvedība no mazotnes tiek noteikta ar viņa piederību pie sava dzimuma un šai ziņā tai ir dzimuma nokrāsa. Tieši tādā nozīmē vajag runāt par bērnu seksualitāti, bet erotisku momentu akcentēšana būtu neattaisnojams pārspīlējums».
Pirmās erekcijas
Agrāk uzskatīja, ka līdz dzimumgatavošanās sākumam dzimumhormonu veidošanās bērnu organismā atrodas minimālā, «bērnišķīgā» līmenī. Bet pēdējos gados šie spriedumi ir atspēkoti. Noskaidrots, ka eksistē kritiski periodi (vecums - 6 mēneši, 1 gads, 3.gadi un 5 gadi) bērnam, kad hormonu attiecība zēnam praktiski tāda pati, kā pieaugušajiem vīriešiem (meitenēm šie periodi - 5, 6 un 9 gadi).
Ultraskaņas pētījumu rezultāti liecina par to, ka reflektoriska erekcija vīriešu dzimuma augļiem notiek dažus mēnešus līdz dzimšanai, tas ir embrionālās attīstības periodā. Daudziem jaundzimušajiem zēniem erekciju novēroja pirmo minūšu laikā pēc dzemdībām, dažreiz pat līdz nabas saites pārgriešanai. Tāpat arī jaundzimušajām meitenēm pirmās diennakts laikā ir iespējamas maksts mitrināšanās un klitora erekcija. Tādējādi ir acīmredzams, ka dzimuma refleksi rodas ne tikai agrā bērnības periodā, bet pat embrionālās attīstības laikā.
Pavisam mazi bērni pilnīgi dabiski reaģē uz fizisku izjūtu daudzveidīgiem avotiem ar dažādām dzimuma uzbudinājuma formām. Piemēram, barojot bērnu ar krūti māte nereti pamana spēcīgi izpausto erekciju, kas ne reti izsauc trauksmi un tiek uzskatīta par nenormālu parādību. Bet patiesībā, mātes ķermeņa, pie kura piespiež bērnu, siltuma un mīkstuma izjūta, kopā ar intensīvu neirostimulāciju, kuras avots ir zīšana (lūpās ir daudz jūtīgu nervu galu), izsauc signālu straumi, kas tiek sūtīti uz smadzenēm, kur tie interpretējas kā patīkami un aktivē dzimuma refleksus. Tik pat dabiska ir klitora erekcija un maksts samitrināšanās jaundzimušās meitenes barošanas laikā. Tādējādi, šī parādība nav raksturīga vienam dzimumam, kaut arī dzimumlocekļa erekcija izpaužas ievērojami spēcīgāk un, attiecīgi, labāk pamanāma. Līdzīgas dzimuma aktivitātes reflektoriskas izpausmes ir novērojamas pie peldes, pūderēšanas, autiņos tīšanas vai rotaļājoties ar bērnu. Svarīgi ir uzsvērt, ka bērns vēl ir pārāk mazs, lai apzinātos to, kas notiek, sakarā ar ko nevar runāt par atmošanos viņā jelkādu sociālu un seksuāli nosacīto erotisko pārdzīvojumu. Vecāku reakcija, kuri novēro visus šos dzimuma refleksus, būs par bērna agrīnas seksuālas audzināšanas svarīgu komponentu. No mātes vai tēva, kuri parāda lieku nemieru vai nepiekrišanu sakarā ar redzēto, bērnam var rasties diskomforta stāvoklis, bet no mierīgi reaģējošajiem vecākiem bērns saņem savas seksualitātes uzmudinājuma signālu.
Ģenitāliju kairināšana un stimulācija izsauc bērniem patīkamas izjūtas un interesi par citām ķermeņa daļām, tādēļ bērnu ārsti rekomendē vecākiem izvairīties no tādiem pieskārieniem, izvēlēties bērniem brīvu apģērbu.
Līdz divu gadu vecumam bērnu vairākums sāk iet, runāt, kā arī izjust sevi par zēnu vai meiteni. Tie parāda neremdējamu interesi, pētot sava ķermeņa dažādas daļas, pie tam vēl vairākums sev atklāj (ja nav izdarījuši to agrāk), ka dzimumorgānu stimulācija rada patīkamas izjūtas. Bērni var berzt peni vai klitoru ar rokām, kā arī izmantot šim mērķim lelli, spilvenu, segu un citus priekšmetus.
Bērni par masturbāciju
Jau no 5-6-mēnešu vecuma zīdaiņiem (pie tam meitenēm biežāk) ir novērojami masturbācijas elementi, kuras aina ir tipiska: bērns guļ uz muguras ar cieši sapiestām vai krustotām kājām, gurnu muskuļi saspringst un atslābinās, ķermenis sasprindzinās un izstiepjas, gurni ritmiski kustas (tas atgādina vingrošanu «tiltiņu»). Pie tam zīdainis sasprindzinās, sarkst, svīst, atslēdzas no apkārtējās realitātes. Šīs parādības ilgst no dažiem desmitiem sekunžu līdz dažām minūtēm un vienmēr beidzas ar apmierināto atslābināšanos ar manāmām baudas un atvieglojuma izjūtām. Vai tad tas neko neatgādina?
Sarunas ar trīsgadīgām meitenēm un zēniem rāda, ka tiem pietiekami labi ir zināmas izjūtas no pieskaršanās pie dzimumorgāniem, kaut arī tie neuztver tās kā erotiskas vai seksuālas, jo vēl nav spējīgi veidot konceptuālus jēdzienus.
Trīsgadīga meitene: «Kad es beržu čuriņu, man ir silti un patīkami. Dažreiz kut, bet dažreiz ir vienkārši karsti».
Trīsgadīgs zēns: «Paskatieties uz manu desiņu. Viņa var celties. Es beržu to, viņa ceļas, un man ir patīkami. Dažreiz es beržu viņu ļoti ilgi, un tad man paliek ļoti, ļoti labi».
Sākumā rotaļa ar ģenitālijām ir individuālas nodarbības, bet pakāpeniski tā pārvēršas rotaļās «dakteros» vai «mammās-papos». Rotaļas, kuras iekļauj ģenitāliju demonstrēšanu vai aptaustīšanu ar pretēja dzimuma vienaudžiem savā bērna (pirmspubertātes) vecumā retrospektīvi atcerējās puse vīriešu un vairāk nekā trešdaļa sieviešu no Kinsī «attīrītas» izlases aptaujas (24 tūkstoši respondentu), ar personīgā dzimuma vienaudžiem - 54,4% vīriešu un 34,8% sieviešu. Aptaujājot pirmspubertātes bērnus (212 cilvēki) cipari pieaug līdz 70% zēniem un līdz 60% meitenēm. Koitālie mēģinājumi un orāli- vai anāli-ģenitālie kontakti ir sastopami bērniem ievērojami retāk; tomēr koitālos mēģinājumus bērnu vecumā atzina no 13 līdz 21% Kinsī aptaujāto vīriešu un vairāk kā 5% sieviešu (Kinsey 1953).
Protams, bērnu ģenitālo rotaļu izplatība un to tehnika var būt būtiski dažāda dažādā sociālā, kulturālā un etniskā vidē; Kinsī šie rādītāji nozīmīgā mērā ir saistīti ar respondentu izglītotības līmeni. Paši termini «koitālā rotaļa», «homoseksuālā rotaļa» - ir nosacīti un neprecīzi, jo apraksta uzvedību, neatklājot to būtību. Piedalīšanās motīvi tādās rotaļās var būt absolūti dažādi. Ļoti bieži tajās nav nekādas erotikas, tā ir tikai «pētnieciska darbība» vai vienkārša lomu rotaļa, kuras gaitā bērns apgūst noteiktas sociālas lomas un situācijas.
Seksuālā uzvedība
Piecu gadu vecumā, kad bērnu vairākums sāk apmeklēt bērnudārzu, nepieciešamība būvēt attiecības ar vienaudžiem strukturētajā vidē izstrādā kautrību un noved pie rotaļu daudzuma pazemināšanas, kurām ir seksuāla nokrāsa. Šajā vecumā bērni ar apbrīnu uzzina par seksuālo orgānu nosaukumiem, par kuriem agrāk nekad nebija dzirdējuši. Bērnu vidū sāk izplatīties joki par ģenitāliju lomu un par citām dzimuma tēmām, kurus tie sākumā dzird no vecākajiem biedriem, bet pēc tam atkārto. Piecgadīgs bērns var arī nesaprast joku, bet skaļi smieties, lai slēptu to. Ja bērnam ir nepieejama īsta, atklāta informācija par dzimumattiecībām, par dzimumizglītības galveno avotu kļūst attiecīgas anekdotes. Jo pat ļoti mazs bērns ātri uzzina par starpību starp «netīru» un «tīru» joku, tas noved pie priekšstata par seksu, kā par kaut ko «piedauzīgu».
Šajā vecumā bērni sāk formulēt priekšstatus par seksuālām attiecībām, pamatojoties uz personīgiem pieaugušo novērojumiem. Redzot, kā māte ar tēvu apskaujas un skūpstās, acīmredzami gūstot no tā baudu, bērns pakāpeniski sāk saprast, ka fiziska un emocionāla tuvība nes patīkamas izjūtas. No citas puses, ja bērns pastāvīgi redz, kā vecāki lamājas viens ar otru vai dzird - «neaiztiec mani!», viņam var attīstīties absolūti pretējs uzskats par tuvām attiecībām.
Lielāka vecuma bērnu seksuāla pieredze var būt nenokārtota un ne tik būtiska, kā citi viņu dzīves notikumi, bet, tomēr, var ietvert sevī visu iespējamo seksuālo darbību kompleksu, līdz pat koitusa mēģinājumiem, kas dažreiz ir sekmīgi. Bērni nodarbojas ar masturbāciju vienatnē, vai heteroseksuālos un homoseksuālos pāros un grupās. Ir atzīmēti rotaļu gadījumi ar dzīvniekiem un priekšmetiem, kā arī orāla un anāla seksa gadījumi. Nav šaubu, ka līdz astoņ- vai deviņgadīgam vecumam bērni jau ir informēti par tādu uzvedības formu erotisku elementu, tādēļ nevar obligāti aplūkot tos kā «rotaļu». Dzimumuzbudinājums ir kaut kas vairāk, nekā tādas mērķtiecīgas uzvedības blakusprodukts. Tā nav nejauša parādība - bērni neatlaidīgi mēģina sasniegt erotisku uzbudinājumu, kuru var pavadīt seksuālas fantāzijas un kurš var novest pie iemīlēšanās.
Cita seksuālas uzvedības izplatītā forma bērnu vecumā ir seksuāli kontakti starp vienas ģimenes bērniem. Kaut arī teorētiski tādu uzvedību var apzīmēt ar terminu asinsgrēks, diez vai tādā smagā, iznīcinošā formā var raksturot piecgadīga zēna rotaļas ar viņa sešgadīgu māsu, kad vienkārši savstarpēji tiek aplūkotas ģenitālijas. Tomēr, ne vienmēr ir viegli izlemt, kādos gadījumos tādus kontaktus var aplūkot par sava ķermeņa izziņas veidu, bet kādos - kā parādību, kura prasa vecāku iejaukšanos.
Interesanti dati šajā sakarā tiek ietverti Grinvalda un Leitenberga 1989.gada darbā. Tie konstatēja, ka 17% no 526 iztaujātiem koledžu studentiem izjuta līdz 13 gadu vecumam seksuālu interesi par brāļiem un vai māsām. Vidējs vecums, kurā bija tādi kontakti, sastādīja 8 gadus, un tikai 18% gadījumos par tiem zināja vecāki.
Pētnieki nav atklājuši pirmspubertātes vecuma seksuālas pieredzes negatīvu ietekmi vienas ģimenes bērniem uz viņu seksualitātes formēšanos brieduma gados pat tajos gadījumos, kad pat ir bijuši ģenitālie kontakti. Bez tam, autori fiksēja seksuālo rotaļu gadījumos galēji mazu vardarbības biežumu starp vienas ģimenes bērniem: tikai 2% epizodēs tika pielietots spēks un tikai 6% - tie vai citi draudi.
Pēdējās desmitgades laikā uzskati uz dzimumaudzināšanu ir kļuvuši vēl pretrunīgāki. Visi piekrīt nepieciešamībai izstrādāt bērniem pareizu attieksmi pret dzimuma jautājumiem, tomēr katram ir savs uzskats par to - ko vajag mācīt, un kam un kur ar to ir jānodarbojas.
«Bet kā mums negribētos pretējo, bērni dzimst seksuāli motivēti, un vecāki pastāvīgi pasniedz tiem dzimumaudzināšanas mācības, apzināti vai nē. Dzimumaudzināšanas pamatjautājums ir tajā, kā vecāki uztver bērna iedzimto seksualitāti un kādā pakāpē dod tai izpausties. Vecāku attieksme pret šo problēmu ir ievērojami svarīgāka, lai formētu bērna dzimumuzvedību, nekā visa informācija vai dezinformācija, kuru bērni var atrast citur par doto jautājumu» (Ehrenberg, 1988).
Norādītie autori apraksta četrus galvenos vecāku attieksmes tipus dzimumaudzināšanas jautājumos, kuri izpaužas ģimenes dzīvē:
Represīvais attiecību tips aptver gadījumus, kad vecāki stingri uzspiež bērniem, ka sekss - tas ir ļaunums un piedauzība. Itin bieži tādā ģimenē aizliegts izrunāt «sliktus vārdus», divdomīgi jokot un staigāt pa māju apakšveļā. Dzimumaudzināšana ir novesta pie dažām frāzēm: «tas ir nepiedienīgi», «tas ir bīstami» un «pagaidiet, kamēr apprecaties». Sakarā ar šo tipu var atcerēties Vilhelma Raiha spriedumu («Masu psiholoģija un fašisms», 1933). Viņš aplūko bērnu seksualitātes apslāpēšanu ģimenē, kā dažu autoritāru struktūru rīcību, kuras nespēj kontrolēt seksualitātes izpausmes bērnam pēc viņa pieaugšanas. «Tas novājina spēkus, kuri iestājas pret tamlīdzīgām struktūrām, jo jebkuru nepiekrišanu var apslāpēt ar bailēm; seksuālo interešu un pārdomu apslāpēšana bērnam izsauc, savukārt, daudzveidīgu bīstamu spēju apslāpēšanu viņā, tai skaitā arī spēju domāt vispār. Autoritāras struktūras veidošana notiek ar seksuālu kompleksu un baiļu piestiprināšanas palīdzību».
Pie izvairošā tipa vecāki parāda saprātīgāku un ciešamu attieksmi pret seksualitāti. Tie aplūko šo parādību drīzāk kā derīgu, nekā kaitīgu, bet absolūti apmulst, kad runa ieiet par konkrētiem dzimuma jautājumiem. Tādi vecāki izvairās no šā temata tiešas apspriešanas ar saviem bērniem vai pārvērš tādu apspriešanu apnicīgā lekcijā.
Pie uzmācīga tipa attieksmē uz seksualitāti, vecāki skatās uz seksu kā uz noderīgu un veselīgu parādību, bet pārākā pakāpē liek seksu ģimenes dzīves centrā. Tie ir pārāk liberāli visā, kas attiecas uz seksuālām aktivitātēm un dažreiz nekautrējas savas dzimumdzīves, darot to redzamu saviem bērniem, ar ko bieži šokē personīgo bērnu līdz apjukumam. Pārmērīga uzmanība attiecībā uz dzimuma jautājumiem var kaitināt bērnus vai izsaukt tiem nomāktības jūtas. Tā, piemēram, ja 8-gadīga zēna tēvs katru brīvu brīdi rādīs dēlam «Playboy», bērnam būs nepatīkami pat šī žurnāla aina.
Vecāki, kuru attieksmi pret dzimuma jautājumiem var noraksturot kā ekspresīvu, aplūko seksu kā kaut kas dabisku, pie nepieciešamības atklāti pārspriež šo tematu, bet nostāda rāmjus bērnu seksuālas aktivitātes izpausmēm (tāpat kā citām uzvedības formām). Tie mēģina pierādīt bērniem, ka seksualitāte ir pozitīva un veselīga parādība, kura, tomēr, nepelna to, lai koncentrētu uz tās visas savas domas.
Veiktie pētījumi parādīja, ka tikai daži vecāki ir spējīgi pareizi organizēt bērnu dzimumaudzināšanu. Amerikāņu pusaudžu aptauju dati liecina par to, ka informācijas pamatdaļu par seksu tie saņem nevis ģimenē, bet gan no draugiem (Gebhard, 1977; K³rby, Alter, Scales, 1979; Kallen, Stephenson, Doughty, 1983).
Bērnu seksuālā pievilcība
Kad runa ieiet par bērnu seksualitāti, prātā uzreiz nāk domas par vienu no mūsdienu pasaules baiļu rēgiem - pedofiliju. Bet mēģināsim izprast, vai tik briesmīgs ir šis nezvērs, kādu to pasniedz. Es gribēju aplūkot šā jautājuma vēsturisko kontekstu, kurš, kā man liekas, var izmainīt pašu attieksmi pret šo parādību pasaulē, kā arī mūsdienu situāciju, saistītu ar bērnu seksualitāti un to seksuālo pievilcību priekš pieaugušajiem.
Ja pieaugušos likums aizsargā tikai no seksuālas varmācības (dažviet arī - uzmākšanās), tad bērnus tas aizsargā no jebkurām pieaugušo darbībām, kam tiek interpretēts seksuāls raksturs (sexual molestation), ļaunprātīgām izmantošanām (sexual abuse) un ekspluatācijas no pieaugušo puses. Jēdzieniem šiem nav stingras robežas. Devids Finkelfors nosacīti sadala tos trijās kategorijās:
- bērnu seksuālo ekspluatāciju, ļaunprātīgi izmantojot to bezpalīdzību, ar mērķi gūt personīgo seksuālo vēlmju apmierināšanu vai komerciālos mērķos;
- bērnu seksualitātes apslāpēšana - bērna dzimumorgānu fiziska kropļošana vai viņa normālo seksuālo interešu apslāpēšana to apkaunojot;
- bērnu erotizāciju, tas ir tādas vides radīšanu, kura var mākslīgi stimulēt bērnu seksualitāti pretstatā citiem tā attīstības uzdevumiem.
Pasaules krimināltiesībās soda tikai par pirmā tipa darbībām. Bērnu seksualitātes apslāpēšana bez viņa fiziskas varmācības, antiseksuālas kultūras un reliģijas tiek uzskatītas nevis par noziegumu, bet gan par tikumu. Bērnu un pusaudžu seksuālas tiesības, ieskaitot tiesības uz informāciju, praktiski nekur netiek atzītas, bērns skaitās nevis par seksuālas uzvedības subjektu, bet gan par objektu.
Attiecībā uz bērnu mākslīgo «erotizāciju», tad šis jēdziens ir pārāk nenoteikts. No kristīgi-komunistisko fundamentālismu redzes viedokļa, jebkura seksuāla informācija un seksuāla izglītība, ieskaitot elementāru anatomisko informāciju, ir erotizācija, un tātad ir krimināla, tai pat laikā «seksuālie radikāļi» protestē pret jebkuriem vecuma ierobežojumiem.
Daži juristi uzskata par «izvirtušām darbībām» attiecībā pret nepilngadīgiem tikai tās darbības, kuras ir virzītas uz personas, kura tos īsteno, dzimumtieksmes apmierināšanu. Tas ir, nepieciešams kriminālatbildības nosacījums ir realizētā dzimumtieksmes apmierināšanas esamība. Citi pieskaita pie šīs kategorijas jebkuras intelektuāla rakstura rīcības (ciniskas sarunas par seksuālām tēmām, pornogrāfisku objektu demonstrācija un t.t.), kas ir spējīgas «iekairināt seksuālo ziņkārību» un iekļauj nepilngadīgo «morālisko pavedināšanu». Bet tieši kādas sarunas atzīt par «ciniskām» un kā objektīvi noteikt «morāliskas pavedināšanas» faktu? Zem tādiem formulējumiem var pieskaitīt visu ko vēlas, līdz pat anatomijas un fizioloģijas mācību grāmatām.
Daudzi cilvēki uzskata, ka asinsgrēks un seksuāla varmācība pret bērniem ir reta parādība, bet to esamība liecina par sabiedrības morālisko sabrukumu un
degradāciju. Īstenībā, šīs parādības eksistēja vienmēr, vēl seno laiku likumdošanas centās tās apstādināt ar lieliem naudas sodiem un citādiem sodiem. Dažas darbības, kuras mēs šodien stingri nosodām, tādas, kā atkailināšanās un bērna seksuāla stimulācija (piemēram, rotaļas ar zēna ģenitālijām), pagātnē vispār netika uztverti nopietni un tos plaši praktizēja pat bērna vecāki un audzinātāji.
Pēc amerikāņu datiem, katra ceturtā vai piektā meitene un katrs septītais vai devītais zēns jaunāks par 18 gadiem tika pakļauti seksuālām darbībām. Biežāk pusaudžu vecumā, bet ceturtdaļa gadījumu ir bērni jaunāki par 7 gadiem.
Pārsteidzoši, bet Lielbritānijā daži bērni jau tiek nosodītas kā personas, kas veikušas noziegumus uz seksuālas augsnes. Rakstā, kurš tika publicēts avīzē «Daily Telegraph», rakstīts par 12-gadīgu meiteni, kura trīs reizes centās izvarot četrus -, piecus- un sešgadīgu zēnu un divas reizes uzmācās 13-gadīgai meitenei ar netiklām darbībām.
Sabiedrība ir pārliecināta, ka visi pieaugušie, kuri izvaro un / vai pavedina bērnus, - ir seksuāli slimi cilvēki, pedofili un / vai psihotiķi. Īstenībā pedofili, kurus pievelk tikai bērni, to starpā sastāda nenozīmīgu daļu.
Paša jēdziena «pedofilija» nozīme, tāpat kā jēdzieni «bērns», ir galīgi miglainām robežām. Krievijas seksopatoloģija izšķir pedofiliju (dzimumdziņa pie bērniem) un efebofiliju (dzimumdziņa pie pusaudžu un jauneklīga vecuma personām), uzskatot pēdējo par mazāk patoloģisku. Kanādas Klarka Psihiatriskajā Institūtā, vadošajā pasaules bērnu seksualitātes pētīšanas centrā, ir pieņemtas trīs gradācijas:
- pedofilija - tieksme uz pirmspubertātes bērniem;
- hebefilija - tieksme uz pubertātes, 12-14 gadus veciem pusaudžiem;
- efebofilija - tieksme uz postpubertātes (virs 14 gadus veciem) pusaudžiem, turklāt pēdējā kategorija nekad netiek lietota kā diagnoze un neasociējas ar seksopatoloģiju.
Pieaugušo seksuālie tīkojumi uz bērniem notiek visos sabiedrības slāņos, ar jebkuru izglītības un ienākumu līmeni, visās etniskās un reliģiozās grupās.
Meitenēm paaugstinātā riska faktori:
- un mātes seksuāla neiecietība, kura visādi apslāpē bērnu seksuālas intereses, soda par masturbāciju, erotisku bilžu aplūkošanu un t.t. Pēc Finkelhora datiem, tādas mātes nostādnes par 75% palielina meitas seksuālas savaldzināšanas varbūtību.
Seksuāli kontakti ar vienaudžiem lielākā mērā tiek uztverti pusaudžos nevis kā izvarošana, bet kā parasta spēka rotaļa un seksuāla eksperimentēšana. Skaidrot un novērst tādu uzvedību ir vajadzīgs nevis ar psiho- vai seksopatoloģiskām metodēm, bet gan no pusaudžu atbilstošās subkultūras īpatnību redzes viedokļa. Tomēr šīm «rotaļām» ir nopietnas sociālas un psiholoģiskas sekas. Meitenei, kura vienu reizi ir pabijusi «kopīgi izmantojamas» meitenes lomā, atpakaļceļa vairs nav. «Kopīgi izmantojamas» meitenes, savukārt, ir ieinteresētas, lai analoģisku pieredzi piedzīvo citas, un panāk to ar izsmalcinātu nežēlību, pārspējot puišus.
Bērni nemelo?
Kad runa iet par maziem bērniem, īpašu nozīmi iegūst viņu stāstu par seksuālo uzmākšanos ticamības pakāpe. Klasiska psihoanalīze, sākot ar Freidu, ir sliecīga uzskatīt, ka bērni lielākoties melo, pasniedzot izdomājumus par īstenību. 1980.gados rietumu seksoloģijā ņēma virsroku jauna mode - par pirmo likumu kļuva prasība «Ticiet bērnam». Bet pēc tam, kad sagruva daži skandalozi tiesu procesi, kas tika būvēti uz negodīgu un aizspriedumu pilnu izmeklētāju un psihologu izmocītiem bērnu liecinājumiem, svārsts no jauna bija pavirzījās pretējā pusē.
1997.g. jūnijā tiesa Maincā attaisnoja visus apsūdzētos pēc īpaši skaļa Vācijas vēsturē 3-gadīga procesa, kura gaitā 24 vīrieši tika apvainoti 16 sešu un astoņgadīgu bērnu pavedināšanā. «Nešaubīgi, visi šie bērni ir upuri, - nolasot spriedumu sacīja tiesas priekšsēdētājs. - tie ir šā procesa un to cilvēku, kas to iesāka, upuri».
1984 g. ASV trīs Amiroltu ģimenes locekļi (māte, dēls un meita) bija notiesāti par bērnu grupas, kurus viņiem uzticēja, seksuālu pavedināšanu. Kaut arī savu vainu tie nav atzinuši, štata augstākā tiesa divreiz atteica lietu pārskatīt. Vaijolette Amirolta (māte) paspēja nomirt cietumā, bet prokurors, kurš veda šo skandalozo lietu, izdarīja uz tās spīdošo karjeru, un tagad balotējas par Masačūsetsas štata gubernatoru. Bet līdzko lietu uzņēmās izskatīt brīvs no aizspriedumiem tiesnesis, noskaidrojās, ka apsūdzības ir nepierādītas.
1990.gadu vidū, atejot no konservatīvu masu informācijas līdzekļu terora, kuri pārliecināja, ka bērni it kā nekad nemelo, amerikāņu psihologi atcerējās, ka 3-5-gadīgi bērni ne vienmēr atšķir fantāziju no īstenības un piedevām ļoti viegli padodas ietekmei. Ja pieaugušais vairākas reizes uzdod bērnam vienu un to pašu jautājumu, bērns sāk atbildēt ar priekšā pateikto. Vienā no eksperimentiem Kornvelas universitātē trīsgadīgi bērni izgāja medicīnisko apskati, ārsts tos izģērba, bet nepieskārās to dzimumorgāniem. Visu to fiksēja videokamera. Bet kad pēc tam bērniem vaicāja, rādot dzimumorgānus uz lelles, «Bet šeit dakteris tevi aiztika?», - 38% bērni atbildēja «jā». Bez lelles, uzdodot jautājumus, izmantojot «bērnišķīgo» valodu, - kļūdainu atbilžu daudzums sasniedza 70%. Tas nozīmē, ka pret bērnu liecībām vajag attiekties piesardzīgi un nekādā gadījumā neiedvest bērniem to, ko gaida no tiem izmeklētājs.
Šajā kontekstā tāpat varam atcerēties slaveno skandālu un pop-idola Maikla Džeksona apsūdzības pedofilijā. Pop-mūzikas karali apvainoja 10 likuma pārkāpumu gadījumos: izvirtušas darbības ar nepilngadīgiem un to apdzirdīšanu ar spirtotiem dzērieniem, mēģinājumi īstenot netiklas darbības un bērnu paturēšanu pret to gribu, iebaidīšanu. Gadījumā ja atzītu vainu pēc visiem punktiem, Maiklam draudēja 20 gadi cietuma ieslodzījuma. Process iesākās 2003.gada rudenī. Lai parādītu zvērinātajiem Džeksona solīdo stāžu bērnu izvirtības lietā, tika veikta «tiesa iekšpus tiesas» - tika apzināti gadījumi ar citiem mazgadīgajiem viesiem, kuri pabija uz Maikla rančo vēl no 1990.gadu sākumā. Sajūtot lielas naudas smaku daudzu bērnu vecāki mēģināja sākt tiesu procesus, bet saņemot lielas naudas summas grozīja savas apņemšanās. Interesanti, ka liela materiālu daļa bāzējās uz otršķirīgu darbojošos personu vārdiem, bet paši bērni neapstiprināja to, ka cieta seksuālu uzmākšanos no zvaigznes puses.
Advokāti ne reizi vien pieķēra galveno liecinieku un viņa ģimeni melos un atklāja milzīgu daudzumu neatbilstību to stāstos. Aizsardzības pozīcija bija tāda: visi šie ļaudis grib vai nu nomelnot Džeksonu, vai izmānīt no viņa pēc iespējas vairāk naudas. Tādējādi, 2005.gadā visas apsūdzības pedofilijā Maiklam Džeksonam tika noņemtas. Bet pats gadījums var būt par piemēru tam, cik viegli tagad ir spekulēt uz pedofilijas augsnes.
Vēsturiska izziņa
Vispārējs negods pārvērta pedofilus par universāliem «baidīkļiem» un par ienaida objektiem, kā arī nodalīja tos no citiem cilvēkiem, nosaucot tos par pašu pretīgāko seksuālo noziedznieku grupu. Uz šo brīdi, saskaņā ar daudzu rietumu valstu juridiskiem un morāles likumiem, novērošanai ir pakļauta katra to doma, katrs solis un jebkura darbība. Bet tā ir bijis ne vienmēr.
Par pierādījumu pederastiskas prakses eksistencei aizvēsturē var pieminēt rituālās tradīcijas bērnu audzināšanā Sambijas ciltī Jaungvinejā, kur ciena spermu un skaita to par substanci, kura atbalsta dzīvi ne mazākā pakāpē, kā mātes krūts piens. Klana vīriešu dzimuma septiņgadīgie bērni tika nošķirti no savām mātēm, lai dzīvotu tikai ar pieaugušajiem vīriešiem un citiem zēniem. Skaitot, ka dzimumbriedums neiestāsies līdz tam laikam, kamēr tie nebūs pietiekamā daudzumā dzirdīti ar spermu, pieredzējušie vīrieši nodarbojās ar tiem ar orālo seksu, kas bija vīrišķības iniciācijas rituāla daļa. Tā notika līdz tam laikam, kamēr bērni neizauga, un tiem tika piesavināts pilntiesīgu mednieku statuss (citi piemēri).
Filozofija
Aristotelis pieminēja par pirmo oficiālo iniciācijas pederastisko rituālu, kā par līdzekli, ko ieviesa imperators Minoss Krētas salā dzimstības ierobežojumam. Tika pieprasīts izolēt zēnus no sievietēm un apvienot tos ar vīriešiem. Pederastiju aktīvi atbalstīja filozofi, piemēram, Platons, Sokrāts un Homērs, kurš uzskatīja, ka pedofiliskas attiecības stāvēja augstāk, nekā vienkāršas vīrieša un sievietes dzimumattiecības, jo to mērķis bija izglītība un filozofijas apmācība.
Viktoriānisma laikmetā bērni tika aplūkoti vienkārši kā «mazi pieaugušie», bet termina «bērns» vispār neeksistēja. Džeimsa Kinkeida grāmatā «Mīlestība pret bērnu», kura veltīta viktoriānisma kultūrai, kuras centrā atradās bērns, tiek izvirzīts pieņēmums, ka attieksmes izmaiņas pret bērnu tika saistītas tikai ar bērnu seksualitāti. Autors atzīmē, ka sākumā termins «bērns» tika noteikts Viljama Ektona zinātniskā darba «Reproduktīvo orgānu funkcijas un traucējumi bērnībā, jaunībā un pieaugušajiem» trešajā izdošanā kā cilvēka attīstības stadija. Citi biologi izmantoja šo piemēru, noteicot bērnību kā bezdzimtas stāvokli, kurš ir pirms dzimumbrieduma un noslēdzas tad, kad organisms sāk izdalīt vielas (menstruācijas sievietēm, ejakulācijas vīriešiem). Viss tas, pēc Kinkeida domām, bija tūlītēja rezultāta sekas likumu veidā par pilngadību un laulību vecumu, kurš 1861.gadā palielinājās no 10 līdz 12 gadiem, bet ap 1885.gadu - līdz 16 gadiem. Pēc bērna definēšanas par bezdzimtas būtni, «tukšu trauku», viņu piepildīja ar dažādiem civilizētajiem priekšstatiem. Viena no idejām bija tāda, ka bērni pēc savas būtības ir ļoti līdzīgi Ādamam, «pilni ieceru» un «galēji izvirtuši no dzimšanas». Blakus tamlīdzīgiem bērna attēlojumiem par «primitīvu, necivilizētu mežoni», parādījās arī attiecīgas īpatnības bērniem, tādas kā nevainīgums, šķīstība un pievilcība, kuri pavada tos arī mūsdienās.
1885.gadā, U. T. Steds, pārliecināts puritānis un, populāras mazformāta bulvāra avīzes «Pall Mall Gazette» redaktors, sāka rakstu sērijas publicējumu par bērnu prostitūciju viktoriānisma laikmeta Londonā, zem virsraksta «Pirmie mesli mūsdienu Bābelei». Steds atklāja lasītājam elli, kas ir pilna sadisma un seksa, kurā bērni pastāvīgi tika pirkti, pārdoti, izvaroti izvirtušo aristokrātu starpā. Viņš rakstīja savus rakstus pornogrāfiskas prozas garā, un lielījās ar to, ka par 5 mārciņām nopirka uz Londonas ielas trīspadsmit gadīgu šķīsteni Lilī.
Viņa rakstu cikls radīja histēriju un masveida nekārtības. Parlaments reaģēja uz to ar 1885.gada labojumiem kriminālajā likumdošanā, kuri ne tikai pacēla pilngadības vecumu no 13 līdz 16 gadiem, bet arī deva pilnvaras policijai samazināt ielasmeitu un publisko māju uzturētāju aktivitāti. Tomēr drīzumā Stedu kopā ar Žozefīni Batleri (nacionālās sieviešu asociācijas dibinātāju) un Katrīni Buzu (no Pestīšanas Armijas) atzina par vainīgiem tās pašas Lilī vardarbīgā nolaupīšanā.
Bērna loma
Ir ļoti svarīgs jautājums arī par paša bērna lomu. tradicionālu naivu priekšstatu gaismā par permanento bērna «tīrību» un aseksualitāti, bērns - ir tikai seksuālu tīkojumu pasīvs objekts pieaugušajam. Īstenībā, daži agri nogatavojušies bērni patstāvīgi uzmācas pieaugušajiem ar seksuāliem kontaktiem, iniciēdami patīkamas erotiskas rotaļas, panākot atbilstošus pieskārienus un glāstus. Dažreiz to dara neapzināti, bet dažreiz, īpaši pusaudži, absolūti apzināti, jo tas dod tiem neierobežotu varu pār vecākajiem. Vārds «pavedināšana» ne vienmēr pareizi atspoguļo tādu attiecību raksturu.
Bērnu rotaļas
Bērnu subjektīvās reakcijas uz seksuāliem kontaktiem ar pieaugušajiem tāpat ir neviennozīmīgi. 52% aptaujāto amerikāņu studentu uztvēra šo pieredzi negatīvi, 18% - neitrāli un 30% - pozitīvi. Vispirms, reakcija ir atkarīga no vecuma atšķirības starp bērnu un pieaugušajiem, no savstarpējo attiecību kopīga rakstura starp tiem, un no konkrētas kontakta situācijas. Rupja varmācība un sāpes izsauks bērnam bailes un riebumu, bet erotiska rotaļa, masturbācija, mīlīgi pieskārieni dzimumorgāniem bieži tiek uztverti pozitīvi.
Turklāt ja seksuāls kontakts ar vecākiem un citiem pieaugušajiem tiek uztverts kā rupjš nosacījumu pārkāpums, tad sekss ar vecākajiem brāļiem un māsām vai ar biedriem, pat ar piespiešanas pielietojumu, bieži liekas pusaudžiem par normālu rotaļas aktivitāti un neizsauc sāpīgus pārdzīvojumus.
Pēc virknes klīnisku pētījumu datiem, dažas sievietes, kuras bērnībā bija seksuālas varmācības vai pavedināšanas upuri, izjūt grūtības intīmas attiecībās ar vīriešiem, to seksuāliem kontaktiem nav emocionālas pilnības un tie nenes juteklisku apmierināšanu. Daži seksuāli-traumētie bērni, kļūstot pieauguši, atšķiras ar pazeminātu pašcieņu, vainas un kauna hipertrofētām izjūtām, atsvešināšanos no citiem, riebumu pret pieskārieniem un glāstiem, tieksmi uz žūpību un narkomāniju, augstu pašnāvību procentu un tieksmi uz viktimizāciju - pie tā, lai kļūtu par nepatikšanu un ļaunprātīgu izmantošanu jebkura veida upuriem.
Tomēr šī atkarība nav universāla un fatāla. Cēloņsakarība starp bērnu seksuālu pieredzi un vēlākām neirozēm nav pierādīta. Nereti tā ir tikai retrospektīva neapmierinātības racionalizācija ar sevi un ar savu dzīvi: «Esmu tāda tāpēc, ka ar mani tā izrīkojās». Citas sievietes, kuras piedzīvoja bērnībā nevēlamus seksuālus kontaktus, ir brīvas no tādas simptomātikas.
Bērnu pornogrāfija ir pedofilijas provokācija
No likuma pieņemšanas momenta par aizliegumu uz bērnu pornogrāfiju Amerikā (1995) attēlu radīšana, kuri kaut cik atgādina bērnu pornogrāfiju, kļuva nelikumīga, neatkarīgi no tā, vai tās ir bildes datorā, zīmējumi, grafīti vai attēli, kas ir veidoti kaut kā citādi. Šis likums pilnībā padara apsūdzētāju par noteicēju, kas ir nevainīgs, bet kas šķērso šo neskaidro robežu, aiz kuras gan vecāki (piem., fotografējot kailu savu bērnu), gan gleznotāji negaidīti kļūst perversi un piedalās noziegumā, kurš pelna ilgus ieslodzījuma gadus.
Tieši histērija bērnu pornogrāfijas sakarā ir māšu arestu cēlonis, kuras veica noziegumu no FIB redzes viedokļa, nofotografējot savus bērnus, kas rotaļājas vannā, un atdodot filmu attīstīšanai vietējā veikalā, kur, kā minimums, kaut vai viens darbinieks redzēja šo, ar likumu aizliegto novirzi (Sallijas Mannas un Tjerī Gearonas sveicieni). Vatikāna bibliotēkā ir vislielākā pasaulē pornogrāfiska materiāla kolekcija. Un pats FIB ir kļuvis par bērnu pornogrāfijas galveno piegādātāju Internetā. Tomēr FIB ir šā fakta nešaubīgs attaisnojums - Birojs var tādējādi izsekot un arestēt tos, kurus saista šie fiktīvie bērnu pornosaiti. Cik ļoti gan izplūdusi kļūst robeža starp perversības provokāciju un pašu perversumu?
Secinājums
Uz šo brīdi sabiedrībā ir novērojama īsta paranoja, kas ir izsaukta ar pedofilijas gadījumu pārmērīgu musēšanu, izmantojot masu informācijas līdzekļus, ar speciālu brošūru izdošanu par to, kā nepieciešams uzvesties bērniem ar pieaugušajiem un tml. Vai ekscesīva informācija par to, ka bērnus pavedina burtiski visi, - vecāki, radi, skolotāji, treneri, garīdznieki, pat seksoterapeiti, - neizsauks aizdomības un panikas vilni, kura noindēs dzīvi gan pieaugušiem, gan bērniem? Jau pašlaik pieaugušais nonāk zem lielām aizdomām, kad komunicē ar bērnu, un attiecīgi bērna vecāki cenšas ieprogrammēt savu lolojumu pret jebkuras labestības izpausmi no pieaugušā cilvēka puses. Jā, protams, «Dievs sarga izsargājošos», bet vai nepārvērtīsimies mēs ar laiku histēriskos nervozos šizofrēniķos? Vai neiznāks, ka vecāki, kurus galēji nobaidīja informācija par visuresošiem pedofiliem, sāks izvairīties no miesiska kontakta ar saviem bērniem - no grēka patālāk? Tas būtu par reālu katastrofu, jo pieskāriens ir emocionāla siltuma pārraides svarīgs veids, kurš ir nepieciešams cilvēkam vispār, un īpaši bērnam vēl jo vairāk. Asinsgrēks un seksuāli tīkojumi uz bērniem eksistēja vienmēr, nekāda propagandiska kampaņa tos neiznīcinās.
Tādējādi, varu atbildēt uz jautājumu, kurš tika akcentēts dotā darba sākumā: Bērnu seksualitāte - tā nav perversu maniaku-pedofiliju iegriba, nav hipotēzes un nav psihologu un seksologu pastāsti, bet gan ir realitāte, kuru vajag iemācīties adekvāti uztvert, par kuru nepieciešams runāt un uz kuras nepieciešams akcentēt uzmanību visiem, kam ir darīšana ar bērniem - vecākiem, skolotājiem, u.c. No tā ir atkarīga ne tikai bērna psiholoģiska un seksuāla veselība, bet arī sabiedrības veselība kopumā. Pietiek uztvert seksualitāti kā trūkumu, kā kaut ko aizliegtu, grēcīgu - tas tik pat dabiski, tāpat kā cilvēka organisma visi citi procesi. Tieši šai informācijai ar visu masu informācijas līdzekļu palīdzību būtu jākļūst par galveno sabiedrībā, nevis pedofilijas un pornogrāfijas izplatīšanas kārtējo gadījumu fakti.
|
|
|
Komentārs
Kontekstā ar augstāk rakstīto, pieskarsimies citam tematam. Daudzi vīrieši cieš no viena no nepilnvērtības kompleksa veidiem - sakarā ar sava dzimumlocekļa uzbūves fiziskajiem datiem, kas stipri saindē dzīvi vīrietim. Daudziem zēniem laika gaitā, attīstoties dotajam orgānam, ļoti bieži rodas fimoze - ārējas priekšādas atveres sašaurinājums. Tas ir viens no dzimumlocekļa attīstības pašiem biežākajiem defektiem. Tā izplatība ir no 15, 3 % līdz 22,7%, no tiem katrs trešais ir bērnam līdz 7 gadu vecumam.
Pieaugušajiem vīriešiem fimoze var saglabāties no bērnības, bet var attīstīties dzimumnobriešanas laikā. Šajā periodā notiek strauja dzimumorgānu attīstība un augšana. Pie tam var parādīties neatbilstība starp dzimumlocekļa un priekšādas attīstību. Pie tam priekšāda ir mazāka nekā dzimumlocekļa galviņa, tās atvere šaurāka, un atkailināt galviņu ir grūti vai neiespējami. Šis sašaurinājums, ja to neārstēt, turpmāk, palielinoties dzimumloceklim, blakus neiespējamībai atvērt (atkailināt) dzimumlocekļa (īpaši ereģēta) galviņu, noved arī pie dažādām tā deformācijām - līkumiem, dzimumlocekļa galviņas samazināšanai, nespējai vīrietim gūt pilnu baudu no dzimumakta.
Speciālistu vairākums uzskata, ka ap 6-7.gadus vecumu dzimumlocekļa galviņai ir jāatveras brīvi, un ja tas nenotiek, tad ir nepieciešama neliela operācija. Lai izvairītos no grūti izlabojamām deformācijām, galējs termiņš - 12 gadu vecums.
Bet kā savlaicīgi atklāt šo fizisko trūkumu? Īpaši, ja tas izpaužas tikai pie ereģēta dzimumlocekļa?
Iztēlosimies situāciju - mamma vai tēvs, ārsts poliklīnikā vai medmāsa skolā, veicot medicīnisko apskati un rodoties aizdomām par fimozi, paprasa zēnam parādīt savu dzimumlocekli ereģētā stāvoklī? Kā to sasniegt - palūgt zēnu masturbēt to klātbūtnē? Vai pašiem uzbudināt viņu? Un kā tas izskatīsies, īpaši pie tagadējas histērijas un paranojas sakarā ar visu, kas attiecas uz bērnu seksualitāti?
Tātad, vienīgais, kas var celt trauksmi šajā sakarā - ir pats nākamais vīrietis. Bet, kamēr viņš vēl ir bērns, viņš to neapzinās, bet kļūstot par pusaudzi un apzinoties (piemēram, redzot, ka viņa dzimumloceklis atšķiras no vienaudžu vai no skaistiem vīriešu dzimumlocekļiem pornofilmās), sāk kompleksēt - kautrējas atkailināties, un vēl jo vairāk - nevienam neizstāstīs par savu problēmu, noslēdzoties sevī.
Pēc seksopatologu novērtējuma, apmēram 30% vīriešu (tiesa, precīzu statistiku šeit neviens nav vedis), psiholoģiski cieš no šā «dzimumlocekļa nepilnvērtības kompleksa». Bet šo situāciju varēja mierīgi atrisināt, savlaicīgi veicot nesarežģītu operāciju...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Diemžel publikāciju par bērnu seksuālo audzināšanu latviešu valodā ir diezgan maz, bet ja arī tādas ir, tad lielākoties ir balstītas uz veciem tikumības kanoniem, kad tika
uzskatīts, ka bērns ir aseksuāla būtne. Bet ir arī daži piesardzīgi izņēmumi, piem.: šeit
Krievu valodā varat iepazīties ar interesantu rakstu šeit
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
